Sākotnēji ugunsdzēsības darbību regulēja padomju likumi, vēlāk nāca nacistiskās Vācijas uzliktās pārmaiņas, kuras uz vairākiem gadu desmitiem atkal nomainīja vienota ugunsdzēsības nozares attīstība visā Padomju Savienībā. Ugunsdrošība kļuva par vienu no valsts prioritātēm: veidoja rūpnīcu, iestāžu, kolhozu un citu iestāžu brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības, cēla garāžas mašīnām, veica profilaktiskos pasākumus un rīkoja ugunsdzēsības sporta sacensības. Par neatņemamu ugunsdzēsēju komandu ikdienas sastāvdaļu kļuva politnodarbības. Ugunsdzēsēju tehnisko bāzi veidoja Padomju Savienībā ražotā tehnika un aprīkojums.
Pieaugot iedzīvotāju skaitam un attīstoties ražošanai, palielinājās ugunsdzēsības daļu un brīvprātīgo ugunsdzēsēju komandu skaits. Pastiprināta uzmanība tika pievērsta ugunsdzēsēju apmācībai, dodot iespēju profesiju apgūt ne tikai Latvijā, bet arī PSRS izglītības iestādēs.
Augot pilsētām un rūpniecībai, pieauga ugunsdrošības uzraudzības nozīme un lielāka uzmanība tika pievērsta ugunsdrošības noteikumu ievērošanai, kontrolei un izglītošanai.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas daudzas no Padomju laikā ieviestajām prasībām ugunsgrēku dzēšanā, darba organizācijā, ugunsdrošībā un apmācībā tika pārņemtas un tiek izmantotas arī šodien.